Stāsts par tageskarti un ierašanās Lauterbrunenā
Interlakenā es viegli satiku draugus, lai gan pārsēšanās, kā parasti, bija tikai kādas desmit minūtes. Čaļi man iedeva rezerves tageskarti, un es to uzreiz nokompostrēju, ņemot vērā savu iepriekšējo bēdīgo pieredzi.
Lietas būtība tāda, ka tad, kad mēs kāpām augšā uz Alečas ledāju, es startēju no Fīšas, un no rīta tageskarte man nebija vajadzīga. Bet, kad braucām prom pēc pārgājiena, mēs steidzāmies, un es aizmirsu to nokompostrēt. Rezultātā katrā vilciena pieturā es drudžaini mēģināju izlēkt ārā un atrast kompostieri, un pie tam nepalikt sēžam stacijā. Skraidīju šurpu turpu, mēģinot izlīst tieši pa to vagonu, kas vistuvāk kompostierim. Fitnesa beibe-čempione Anastasija un viņas draudzene brauca mums blakus un par to pamatīgi rēca. Kā par spīti, man nekas nesanāca. Te kompostieri nevarēja redzēt, te pārāk tālu jāskrien, te baidījos nepaspēt un skrēju atpakaļ iekšā. Viss beidzās ar to, ka atbraucām uz lielu pilsētu. Es izlēcu ārā un ieraudzīju uz perona kontrolieri, un arī viņa mani. Par laimi, šajā stacijā vilciens pauzēja vairākas minūtes, un es beidzot atradu kompostieri. Iebāzu kartonu spraugā, izdzirdēju asu iekšējā matricas printera "džik". Beidzot uzvara!
Atgriezos atpakaļ vilcienā un apsēdos savā vietā ar padarīta darba sajūtu. Un te pamanīju, ka uz tageskartes kompostrēšanas laiks ir divas minūtes nākotnē. Vai tiešām šī ierīces kļūda man iegriezīs? Burtiski pēc minūtes pienāca kontroliere. Viņa garamejot uzmeta aci manai kartei un gāja tālāk, nepievēršot uzmanību šķībajam laikam un tam, ka es biju izskrējis no vagona.
Veiksme. Bet ne vienmēr tā veicas. Spriežot pēc draugu stāstiem un pat manas pieredzes, bieži vien šveicieši rīkojas nedomājot un pēc šablona. Vietām vienkārši nespēj pārvarēt mākslīgo rāmju stingro karkasu, pat ja tam nav pilnīgi nekādas jēgas. Tā mūsu čomam reiz kontrolieris vispirms apsolīja palīdzēt nopirkt biļeti (apka nestrādāja), bet, kad viņš iekāpa vilcienā, ņēma un uzlika sodu.
Mēs gan veiksmīgi ieradāmies Lauterbrunenā. Un atklājām, ka tur notiek kalnu skriešanas maratons un kaudze ielu ir slēgtas. Ciktāl tas mūs apturēja, uzzināsiet nākamajā daļā. Tāpat kā par manu personīgo pieredzi ar vietējo iedzīvotāju rigiditāti.
Saldējums lauku bodē un sadalīšanās pārgājienā
Vispirms par manu pieredzi ar šablonisko uzvedību. Tas bija tad, kad es vizinājos ar alkobaiku. Iegāju lauku bodē, nopirku kafiju ar saldējumu. Paņēmu koka kociņu un plastmasas karoti, lai samaisītu. Kasiere neredzēja, kā es ņēmu karoti, jo bija aizņemta. Saldējums bija drausmīgi ledains un ciets, un pret to es salauzu gan kociņu, gan karoti. Gāju pakaļ jaunai. Bet kasiere man saka: "Saldējumam nedrīkst ņemt karoti. Tam atļauts ņemt tikai koka lāpstiņu. Karote ir tikai ēdienam." Man tas izklausās mežonīgi, jo kur gan vēl tev veikalā žēlos iedot vienreizlietojamo karoti? Jo vairāk tāpēc, ka es ņēmu arī kafiju. Kasiere sūdīgi runāja angliski, un tāpēc es nesāku strīdēties, bet aizgāju atpakaļ uz soliņu skvērā.
Ir arī plusi — alkobaiku es veikala stāvvietā atstāju bez atslēgas, un baigi neiespringu. Ar 95% pārliecību varu teikt, ka nelielā ciematā neviens uz to neiekārosies. Tāda kultūra, tādi ienākumi, tādi cilvēki. Savā dzimtajā rajonā es nervozēju pat tad, ja pieslēdzu ričuku ar skarbu atslēgu no rūdīta tērauda un uzlieku signalizāciju. Vienalga pa logu mēģinu saskatīt, kas tur blakus staigā.
Bet, atgriežoties pie tagadnes, mums vispirms nācās pagaidīt biedru, kurš divas reizes izkāpa no vilciena ne tur, lai gan šķietami brauca ar visiem kopā. Lai cik liels izklaidīgais es nebūtu, bet pat man tā reti gadās, turklāt vēl divreiz pēc kārtas. Mēs gaidījām, brīnījāmies par maniakiem, kas gatavi skriet pa kalniem. Pēc pusstundas biedrs atnāca, un mēs startējām. Daļu ceļa nācās pieveikt blakus skrējējiem, lai gan it kā nevajadzētu. Ko padarīsi — divi no mūsu komandas visu nedēļu strādāja. Šī sestdiena bija vienīgā diena, kad viņi varēja izrauties haikā, te vairs nebija līdz sentimentiem. Tā mēs aizgājām līdz takas sazarojumam, kur es pārbaudīju savu karti un tad piedāvāju pamest ceļu un iedziļināties mežā. Tā arī izdarījām.
Pēc neilga laiciņa maršruts, kuru šajā pārgājienā stūrēju ne es, atkal izgāja uz ceļa. Es ieblenzu kartē un paziņoju, ka man tīkamāk ir iet pa mežu, bet attālums ir tas pats. Sākās dzīvīgs strīds, ka jāpaspēj uz ledāju un viss tāds. Es par savām navigācijas prasmēm esmu pārliecināts, bet par citu — nē, tāpēc teicu, ka iešu, kā iecerējis.
Pienāca laiks sadalīties!
Kājām līdz Vengenalpas stacijai un biļešu pirkšana
Tātad, iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka es iespītējos un taisījos iet savu ceļu. Sākumā grupu vedu ne es, bet mūsu draugs, kurš dzīvo Cīrihē. Turklāt pašpārliecināts, atšķirībā no manis. Tāpēc to, ka attālums ir vienāds, neviens nesadzirdēja, bet kas sadzirdēja, tas nenoticēja.
Tomēr viens cilvēks no grupas pateica, ka tā nav smuki. Un ka viņš ies ar mani. Nu ko, es neesmu pret, pat esmu par. Mēs aiztipinājām mežā, pārējie uz ceļu pie skrējējiem. Pēc kāda laika arī mūsu taka atgriezās atpakaļ turpat. Par laimi, ne uz ilgu laiku. Mūsu mērķis bija dzelzceļa stacija Vengenalpa, no kuras mēs taisījāmies braukt uz ledāju. Kājām aiziet var arī nedaudz tālāk, līdz Kleine-Šaidegai, bet laiks spieda.
Rezultātā stacijā mēs ieradāmies tikai dažas minūtes vēlāk nekā pārējā grupas daļa, un arī tikai tāpēc, ka ne pārāk steidzāmies. Es neesmu tādā formā, lai pa kalniem lēkātu kā kaziņa.
Kad pienāca vilciens, noskaidrojās, ka mūsu tageskartes te nedarbojas, nu galīgi nemaz. Vismaz pēc konduktores vārdiem. Bija jāpērk biļetes. Te nu atklājās, ka, lai gan cilvēki Šveicē ir jau nedēļu, praktiski neviens nebija pacenties uzlikt transporta apku SBB un piesaistīt to maksājumu kartei. Biļešu termināļu stacijā haikeriem nav, vienīgais variants ir apka. Bet biļetes jānopērk pirms iekāpšanas vilcienā, citādi riskē ar sodu. Kaut kā ne kā mūsu vietējais biedrs steigā noformēja 5 biļetes, bet es nopirku pats sev. Es vienmēr brīnos, kad apkārt valda pofigisms, jo es, protams, pats esmu tāds, bet citi cilvēki tak varēja kaut kā sagatavoties? Protams, var uzmest mīksto, lai nebūtu neirotiķis. Bet retais var atļauties pastāvīgi tērēt piķi neparedzēti. Vai, piemēram, atbraukt uz Šveici, bet pēc tam nepaspēt uz ledāju tāpēc, ka nevarēja laicīgi nopirkt biļeti vilcienam.
Par laimi, šoreiz viss beidzās labi. Jau pēc dažām minūtēm sastāvs ieradās Kleine-Šaidegā, kur bija jau diezgan vēss. Mēs uzstīvējām sev virsū visādas kurtkas un jaciņas, un vienalga trīcējām no aukstuma. Pienāca laiks nopirkt biļeti uz pašu augšu, Jungfraujohas pāreju 3,5 km augstumā.
Te mūs gaidīja nepatīkams pārsteigums. Izrādījās, ka biļetes vilcienam līdz ledājam un atpakaļ maksā 150 frankus no purna! Oi!
Brauciens augšup ar vilcienu uz staciju Jungfraujoha
Nekad tā nav bijis, un re, atkal! Šveicē bardaks!
Trīs reizes mūsu draugs jautāja Šveices vācu valodā, vai ar tageskarti nav atlaides vilcienam uz augšu. Trīs reizes viņam atbildēja, ka nav.
Man paveicās. Es gandrīz vienmēr varu vienkārši ņemt un uzlikt mīksto tēriņiem. Īpaši, ja esmu ceļojumā un gribu noķert kaifu. Ne visiem ir tāda lafa. Un arī man tā ir tikai pēdējos piecos gados. Pirms tam es daudz ko nevarēju atļauties, un tērēju monētas piesardzīgi.
Bet lūk šajā gadījumā es mierīgi nopirku biļeti un devos augšā. Mēs bijām četri, un trīs no mums mauca viskiju no kakliņa. Es diezgan mierīgi attiecos pret alkoholu (visās nozīmēs). Tiesa, apskaužu to cilvēku milžu veselību, kuri var buhāt un nākamajā dienā turpināt tusēt. Un vēl besī lūk kas. Mans tētis, kurš zina, ka es praktiski nedzeru, katru reizi, kad pats aizlej aiz apkakles, man arī piedāvā. It kā pēdējā mēneša laikā pēkšņi kaut kas būtu mainījies!
Vilciens ātri iebrauca tunelī, un turpmākais ceļš ritēja tumsā. Vilciena grīda bija slīpa neticamā leņķī. Tiktāl, ka pat stāvēšana uz tās prasīja pūles, nerunājot nemaz par staigāšanu. Lai gan staigāt mums nebija vajadzības: mūsu vagons bija tukšs, un pārējie kopumā arī. Ja atceraties, tad pirms pāris nedēļām es aprakstīju funikulieri Štoosā. Tur grīda bija peldoša, lai vienmēr atrastos horizontāli. Vilcienā, droši vien, kaut ko tādu taisīt ir ekonomiski nelietderīgi.
Ceļā uz augšu bija tikai viena pietura uz piecām minūtēm. Pavadoņi mums ieteica aiziet pie loga, uzmest aci ledājam. Mēs to steidzīgi arī izdarījām. Neirotiķi, ko tur daudz — negribējām palikt klints iekšienē salā un bez transporta. Ledāju īpaši redzēt nevarēja. Stiprā migla ļāva saprast tikai to, ka apkārt ir sniegotas nogāzes, bet maz ko citu.
Pēc pusstundiņas zobratu dzelzceļa sastāvs ieradās galerijā Jungfraujohas kalna iekšienē. Telpā bija tik daudz aziātu, ka šķita, it kā mēs būtu dzelzceļa stacijā Honkongā. Bet patiesībā tā ir visaugstāk kalnos esošā dzelzceļa stacija Eiropā — 3454 m.
Kas gan tur atrodas?
Brauciens uz Jungfraujohu un kovārņu barošana
Stacijā Jungfraujohas kalna iekšienē ir stikla siena, caur kuru var palūkoties uz Alečas ledāja atzaru. Kad atbraucām, migla pašķīrās, un divdesmit sekundes mēs vērojām lielisku panorāmu. Pēc šī īsā noskaidrošanās brīža mums vairs neveicās, un apkārt pastāvīgi karājās biezs balts ķīselis.
Mēs vienalga uzkāpām "Sfinksas" observatorijas skatu laukumā. Observatorija ir simt metrus augstāk par staciju, visaugstākā Eiropā. Turp dodas ar ļoti, ļoti ātru liftu. Tas ir tāds, lai varētu paspēt pārvadāt visus šos neskaitāmos tūristu pūļus, kas vēlas apmeklēt "Eiropas jumtu". Laukumā bija patīkami: neskatoties uz temperatūru ap nulli, salinš koda maigi, acīmredzot, miglas dēļ. Ir, starp citu, augstas kvalitātes vebkamera netālu, apskatieties: https://www.jungfrau.ch/webcams/top-of-europe-jungfraujoch/#/
Mēs gan miglas dēļ tā arī neko nesaskatījām. Viss, kas mums atlika — barot visaugstāk kalnos dzīvojošos putnus pasaulē. Tie ir Alpu kovārņi, kas dažkārt aizlido augstāk par 5 km, un ir sastapti pat Everestā. No cilvēkiem viņi nebaidās, un ar prieku ņem ēdienu no rokām. Kad to nav — no slēpošanas kūrortu un viesnīcu atkritumu tvertnēm. Eiropā viņi parasti dzīvo zem trīs kilometriem, bet kurš gan laidīs garām iespēju izrīt čipšus! (Es)
Kovārņi, lai gan izrādīja piesardzību, locīja iekšā mūsu krājumus cītīgi. Tikai kādas desmit-divdesmit sekundes, un putns ir gatavs tev pietuvoties. Tālāk jau lieta vienkārša — paķer un atlec pa margām. Atkārto, kamēr nav pieēdies.
Laiks līdz pēdējam reisam uz leju tuvojās beigām. Mēs vairs nepaspējām apmeklēt ledus pili, kur varēja pastaigāties pa istabām no sasaluša ūdens un apbrīnot caurspīdīgās skulptūras.
Kad sēdāmies vilcienā, atklājās kas šokējošs. Pajautājot ceturto reizi, mēs uzzinājām: mūsu tageskartes tomēr dod 50% atlaidi. Iznāk, ka biļetei mums vajadzēja maksāt nevis 150, bet 75 frankus! Labi vēl, ka atpakaļceļā uz leju samaksājām 45, nevis 90. Arī tas sagādā prieku! Žēl, ka tik vēlu panācām taisnību, citādi taupīgie čaļi būtu braukuši ar mums. No otras puses, uz ledāja maz ko varēja redzēt.
Pēc stundas mēs bez piedzīvojumiem nolaidāmies Lauterbrunenā, kur atkalapvienojāmies ar noklīdušajiem draugiem.
Pastaiga pa Lauterbrunenu un ieteikums ēst kūkas, ja nav maizes
Vakarā mēs pastaigājāmies pa pašu Lauterbrunenas ciematu, diezgan mīlīgu, lai arī līdz nelabumam tūristisku.
Mēs papriecājāmies par izgaismoto ūdenskritumu, un pēc tam vēl paspējām iepirkt pa kebabam. Restūzī man bez maksas ielēja vārošu ūdeni. Tas gan nebija pietiekami karsts, jo nāca no kafijas automāta, bet vienalga patīkami. Mājup mēs izbraucām pavelāk. Noguruma dēļ es bremzēju un pakāsu gan vilcienu, gan autobusu no Cūgas uz Bāru, kas ar mani gadās diezgan reti. Gaidīt negribēju, gāju kājām vēl 3 km, it kā būtu bijis par maz ar iepriekšējiem 20 tūkstošiem soļu. Nedaudz trāpīju zem lietus, un vēl aizgāju ne gluži tur, kur vajadzēja. Bet nu vienalga, galvenais, ka neapmaldījos.
Neatceros, vai jums stāstīju, bet kruasāni Šveicē ir brīnišķīgi — garoziņa kraukšķ, bet iekšā mīksti un svaigi. Tomēr pārdodas tikai no rīta — pēc pusdienām vairs negaidi. Vai nu ražotāji mīl kārtību, vai negrib sabojāt garšu. Mans draugs sūdzas par ēdienu Šveicē. Šķiet, vienīgā izeja — pārtikt tikai no kruasāniem!
Šveice, protams, ir satriecoša valsts. Vai nu mani pārsteidza siltā uzņemšana, vai kalnu varenība, vai vilcienu komforts un iedzīvotāju bagātība, bet iespaidu tā atstāja ļoti spēcīgu. Uzreiz iegribējās aizbraukt uz turieni vēlreiz, kas ar mani gadās diezgan reti. Atkal jau, bija pareizais balanss starp kopīgo un individuālo (lai gan ar vieglu šķiebienu uz pirmā pusi, laikam). Vārdu sakot, nākamgad, ja būs iespēja, es gribētu atbraukt vēlreiz. Apskatīt Lielo hadronu paātrinātāju, pasaulē stāvāko dzelzceļu Pilatusā, termālos avotus Bādragacā, Valorbē alas un citus brīnumus, kuru te ir nesaskaitāmi daudz. Kas zina, varbūt līdz tam laikam man vēl arī radīsies iespējas braukāties pa kalniem ar riteni, kas būtu pavisam rēcīgi.
Saprotu, ka izklausās pēc slavenā ieteikuma ēst kūkas, ja nav maizes. Tomēr — ja ir iespēja, ļoti iesaku paviesoties Šveicē, un noteikti aiziet kalnos.
